RSS
  • Termoss, skočs, Mono un kosmoss.

    Nov 18 2012, 22:33

    Thu 15 Nov – Mono
    Viens vakars pilnīgā domu un apskaidrības kosmosā, tā es nosauktu ceturtdienas vakaru, kad "Ģertrūdī" uzstājās postroka grupa no Japānas - Mono.

    Visa aizvadītā diena likās anormāli gara, skatīšanās pulkstenī ar tādu mazu uztraukumu par gaidāmo vakaru, kas ar ikkatru sekundi tuvojās. Tā nu tā diena gāja, tapa gaišāka, un tad sāka tumst. Debesis jau sāka iekrāsoties oranžīgā nokrāsā, kad beidzot tiku ārā no skolas. Paātrinātā solī uz autoostu. Ierados tajā precīzī, kad sākās iekāpšana Valmiera - Rīga autobusā. Tiku tajā, un apsēdos kaut kur pa vidu. Mūzika uz ausīm, un es atslēdzos, lai laiku mazliet patītu uz priekšu un uzkrātu spēkus priekš paša vakara.

    Pamodos tieši uz iebraukšanu Rīgā, kad logā sāka spiesties gaišās Rīgas gaismas, kuras tik spēcīgi un varonīgi pretojās ziemas nestajai tumsai. Pēc pusstundas autobusa blandīšanās pa naksnīgajām Rīgas ielām, beidzot nonācu autoostā. Līdz koncertam bija atlikušas labas divas stundas, tā nu mierīgā solī devos uz Stokmanu, sazvanīju @ievaaaa, sagaidīju un tad jau devāmies tālajā ceļā pa aktīvajām pilsētas ielām, kas man izvērtās kā sava veida ekskursija.

    Kad beidzot nonācām līdz pareizajai vietai iekš Ģertrūdes ielas, biju patīkami pārsteigts (and yes, tā bija mana pirmā reize tur) par to, ka tā vieta patiesībā bija tāds 'undergrounds', par ko pēc nosaukuma es īsti nebiju iedomājies. Tā precīzi sakot, sapratu, ka atmosfēra būs vienkārši izcila. Bet pirms ieiešanas ēkā visā stāstā iejaucās termoss ar melno tēju, kurai bija tāda interesanta piegarša...laikam melnā tēja ar augļiem...visnotaļ interesanti.

    Iegājis ēkā tikai varēju pārliecināties par sevis jau iepriekš minēto pieņēmumu. Vieta koncertam 10/10. Tas, šķiet, tādēļ, ka šāda mūzikas stila koncertus vislabāk spēju iztēloties šādās vietās, kurās jau valda izcila un noskaņas radoša atmosfēra.
    Iegājām lielajā zālē, prātojām, kur nomesties uz koncertu...izlēmām, ka tur pat pie sienas, blakus ieejai. Tikai pēc Kaktiņš un Stūrītis uzstāšanās sākuma sapratām, cik sliktā vietā bijām, kā arī, pārliecinājāmies, cik tālu pēc ieejas zālē cilvēki aiziet no ieejas.

    Pārvākušies uz zāles pretējo pusi, varējām beidzot gan dzirdēt, gan arī REDZĒT pašmāju elektro instrumentālā dueta koncerta atklāšanu. Godīgi, puiši nospēlēja godam, mazliet iekustināja publiku un jau radīja sava veida noskaņojumu...tādu, ka pēc viņiem nāks kaut kas liels un grandiozs.

    Un, protams, tas viss pamatoti, jo pēc 20 minūtēm uz skatuves nāks visu dienu gaidītais Mono. Visu dienu domāju par to momentu, kad redzēšu kā viņi uzkāps uz skatuves, bet, protams, tad kad tas moments pienāca, es biju noskrējis lejā. Hurray!
    Anyhow, atgriezies zālē, steidzos atpakaļ uz vietām, kas bija diezgan sarežģīti, ņemot vērā, ka pa ceļam uz turieni visi bija pietiekami cieši sasēdušies.
    Ja pareizi atceros, kā man stāstīja @ievaaaa, tad koncertu viņi atklāja ar trim dziesmām no jaunā albuma, par kura izdošanu es uzzināju gaidot pašu grupu, tādēļ dziesmas man nebija dzirdētas.
    Lai vai nu kā, bet priekšnesums kā tāds viņiem bija ļoti spēcīgs, un ja es viņus mājās klausoties jau pārliecinājos, ka viņu mūziku ir grandioza, tad koncertā tas apstiprinājās tūkstotkārt. Stils kādā viņi spēlē, ar kādām emocijām un kā šīs emocijas viņi pārnes klausītājos ir vienkārši apbrīnojami. Ekstāze...
    Viss koncerts nosēdēts uz grīdas, iekšēji bļāvu par sāpošo muguru, bet tad viņi sāka spēlēt Ashes In The Snow ievadu, kuru uzreiz atpazinu, galvā iestājās kosmoss, smadzenes izkusa un es atrados tālos un grandiozos plašumos, iestājās pilnīga apskaidrība un miers. Mūzika plūda caur mani. Vienreizēji.
    Kā @ievaaaa raksturoja koncertu: "Mono vakardien bija SRDGHFJGJRTSJGSJ..."

    Negaidīti, pienāca brīdis, kad grupa piecēlās, paklanijās un nogāja no skatuves. Tas notika tik pēkšņi, ka nebiju īsti uz brīdi skaidrībā vai koncerts tiešām bija cauri...diemžēl, bija. Vienīgais, kas pa visu koncertu nebija patīkams, bija beigās šī mazuma sajūta, ja varētu, būtu ar mieru visu nakti klausīties viņu uzstāšanos dzīvajā, bet nu, pusotru stundu baudīts ideāls un spēcīgs priekšnesums...teikšu, ka līdz šim labākais koncerts uz kādu esmu bijis.

    Paldies, Mono!
    Noteikti gaidīšu jūs atkal!
  • Saulkrastu Džeza festivāls 20. jūlijs 2012

    Lug 22 2012, 14:35

    Mon 16 Jul – Saulkrasti Jazz Festival 2012'
    Saulkrastu džeza festivāls ir ikgadējs un daudziem ilgi gaidīts notikums. Tā pat to katru gadu gaidu es, kad biļetes, nu jau otro gadu pēc kārtas, nopērkam uz festivāla pirmspēdējo dienu, kas šogad sanāca piektdiena, 20. jūlijs.

    Ieradušies Minhauzena Undā, bijām ļoti pārsteigti par to, ka ieguvām tieši to pašu auto-parkinga vietu ko pagājušo gad, un tā pat arī apsēdāmies *sēdvietās* tieši tur pat, kur iepriekšējā gadā.
    Mēs bijām klāt tieši laikā, kad jau tika piesaukta pirmā grupa, jeb šajā gadījumā kvartets.Frank Pashkevich kvartets, kas ir latviešu/dāņu kvartets. Iesākumam šis kvartets bija ļoti maģisks, un skatītājus tā apbūra ar saviem mierīgajiem džeza ritmiem, un paškomponētām dziesmām. Ļoti jauki, un kā vakara galvenajam koncertam, atklājēji vienkārši ideāli.
    Pirmais kvartets nu bija noskanējis. Laiks iet pie otrā iemesla, kādēļ ir vērts braukt uz šo festivālu. Un tas ir...Piebalgas Minhauzena alus. Tik tiešām, šis festivāls bez šīs vienas pudeles īpašā brūvējuma nu nebūtu iedomājamas. Nopirku šo, un devos atpakaļ uz sēdvietām, kad uz skatuves jau piesauca nākošo grupu... Mo' Blow .
    Kā jau iepriekšējā kvarteta beigās ģitārists piesauca, šī bija grupa, kas tiešām liks skatītājiem aplaudēt. Šī grupa, no Vācijas, patiešām bija tā, kas pēc kvarteta maģiskās noskaņas visus ievilka prieka pilnā noskaņojumā, tā vienkāršāk sakot, viņi ar saviem džeza mierīgajiem, RnB ātrajiem ritmiem iekurināja skatītājus. Protams, varēja redzēt, ka viņi jau ir profesionāļi, ar diezgan uzjautrinošu skatuves tēlu. Aplaudēt pēc viņiem nevarēja beigt, pat tad, kad jau bija sākusies nākošā dziesma. Domāju, ka viņi panāca savu, jo publika bija iekustināta, un uzstāšanās bija vienreizēja. Tikai piebildīšu, ka šādu grupu, atšķirībā no koncerta atklājējiem, būtu ar mieru klausīties tikai dzīvajā.
    Skatītāji nu iekurināti, ko nu...jānobeidz taču galvenais koncerts ar lielu blīkšķi. Tā nu laikam es varētu apzīmēt galvenā koncerta noslēdzējus The Drumbassadors no Nīderlandes. Un vouv, ko lai es citu pasaku. Pirmkārt, kas jau mani pārsteidza no paša sākuma, ka grupa sastāvēja no diviem biedriem, kas to padara par duetu, bēt kādu duetu...bungu duetu. Tieši tā, abi grupas biedri spēlēja tikai bungas. Nekādas elektriskās, akustiskās vai basģitāras, nekādi taustiņ vai pūšaminstrumenti. Tikai un vienīgi bungas.
    Sāksim jau vien ar to, ka The Drumbassadors uzstāšanās bija neaizmirstama. Nezinu vai to jau vairs varēja nosaukt par skatuves tēlu, bet nu unikāli abi bija grupas biedri. Viņiem piemita šī humora izjūta un harisma (nosauksim to tā). Viņi, ar saviem unikālajiem bungu ritmiem, aizvilka sev līdzi visus skatītājus.
    Teikšu godīgi, ka pirmo reizi savā mūžā redzēju tik ideālu sinhronu diviem bungotājiem, tas bija kaut kas tiešām, atkārtošos, vienreizējs. Paspēja viņi arī pademonstrēt, mums, skatītājiem savus trikus ar bungu vālītēm. Tas lidoja pa gaisu, horizontāli, vertikāli un pa diognālēm.
    Viss kas man pietrūka no viņiem pašās koncerta beigās bija bungu vālīšu mešana skatītājos, bet nu laikam jau sanāk, ka *dream on!*.

    Patiešām, šis ir viens ļoti interesants un patīkams vasaras mūzikas notikums, un uzskatu, ka uz šo vajadzētu aizbraukt ikvienam.
    Prieks, ka šogad festivālam noveicās ar laika apstākļiem, jo iepriekšējā gadā, mums sanāca saskarties ar smagu lietu, bet tā vietā, kā teica smieklīgie vāci, viņi ir atveduši labo laiku.

    Liels paldies festivāla rīkotājiem, un uz tikšanos nākamgad! :)